PiER

Tā nav noteikta vieta, bet reizē arī ir pavisam taustāma un reāli atrodama. Piestātne ir katram sava un, iespējams, daudziem kopīga.

Vai tā ir daļa no akmeņaina mola jūrā, vai koka laipa upes līkumā, vai vienkārši punkts pludmales smiltīs? Varbūt piestātne ir stabs ceļa malā, kur atbalstīties ar roku, lai izpurinātu ceļa putekļus no kurpes, vai atbalstīt muguru?

Šķiet ir labi zināt, kur ir tavējā piestātne. Zināt, uz kurieni doties, kad apkārtējais gaiss kļuvis pārāk blīvs. Vieta, kur nonākt, sajustu piederību, atcerēties, kas esi un uz kurieni dodies, vai – atraisīties un spert jaunu soli.

***

Piestātne ir gana romantiska vieta, kur raupji klāja dēļi satiekas ar cerībām atrast savu kuģi, kurš nemaldīgi aizvedīs prom no esošā krasta.

Saulē, ūdenī un vējā glaudīti koki, apvīti ar tauvām stāv nekustīgi ūdens virsmā. Ūdens skalojas tiem apkārt un atgādina, ka arī domas nestāv uz vietas. Kārdinājums iekāpt pietauvotā laivā liels. Mums nav jābūt tikai sava mazdārziņa sargiem un dārzniekiem, kur katrs stūrītis ir zināms, pārrakts. Mēs varam doties atklātā jūrā un iemest savas makšķeres vai tīklus tur, nenoteiksmē. Izbaudīt procesu, bez pārliecības par rezultāu.

© Miks Pētersons, 2022